Augšpalāta
Augšpalāta[1] jeb augšnams[2] ir viena no divām divpalātu parlamenta palātām, otra palāta ir apakšpalāta jeb apakšnams.[3] Palāta, kas oficiāli tiek uzskatīta par augšpalātu, parasti ir mazāka un bieži vien tai ir ierobežotāka vara nekā apakšpalātai. Augšpalāta parasti tiek veidota mazāk demokrātiski nekā apakšpalāta.[4] Likumus, kurus apstiprina apakšpalāta, parasti tiek vēlreiz caurskatīti augšpalātā.[4]
Valstīs, kur plaši lieto angļu valodu, tostarp ASV, Nigērijā, Filipīnās, Kenijā, Kanādā un Austrālijā, kā arī citur, visizplatītākais valsts likumdevēja augšpalātas nosaukums ir Senāts (angļu: Senate).[5][6]
Vēsture
[labot | labot pirmkodu]Lai gan senās Romas ķēniņvalsts Senāts bija pirmā aristokrātu asambleja, kas konsultēja monarhu, pirmā divpalātu likumdevēja augšpalāta bija viduslaiku Anglijas Lordu palāta, kas sastāvēja no arhibīskapiem, bīskapiem, abatiem un muižniecības, un tā parādījās karaļa Edvarda III valdīšanas laikā ap 1341. gadu, kad parlaments skaidri sadalījās divās atšķirīgās palātās: Pārstāvju palātā, kas sastāvēja no apgabalu un pilsētu pārstāvjiem, un Lordu palātā.[7]
Pilnvaras
[labot | labot pirmkodu]Augšpalātas politiskās leģitimitātes attaisnojumi ir šādi:
- Vairākuma tirānijas mazināšana, izmantojot vienlaicīgu vairākumu kopā ar apakšpalātu.[8]
- Mažoritārisma svārstīguma mazināšana, konverģencē virzoties uz mediānas vēlētāju.[3]
Parlamentārā sistēmā
[labot | labot pirmkodu]Parlamentārajā sistēmā augšpalātu bieži uzskata par padomdevēju vai "pārskatīšanas palātu". Šī iemesla dēļ augšpalātas pilnvaras bieži vien kaut kādā veidā ierobežo.[9] Augšpalātām bieži tiek noteikti daži vai visi no šiem ierobežojumiem:
- Nepietiekama kontrole pār izpildvaru. (Turpretī ASV un daudzās citās prezidentālās sistēmās Senātam jeb augšpalātai ir lielāka kontrole pār kabineta sastāvu un administrāciju kopumā, izmantojot savu prerogatīvu apstiprināt prezidenta nominācijas augstākajiem amatiem.)
- Nav absolūtas veto tiesības ierosinātajam tiesību aktam, lai gan dažās valstīs/teritorijās ir atļautas atliekošas veto tiesības.
- Valstīs, kurās augšpalāta "var" uzlikt veto likumdošanai (piemēram, Nīderlandē), tā, iespējams, nevarēs grozīt priekšlikumus.
- Samazināta vai pat neesoša loma likumdošanas ierosināšanā.
- Nav pilnvaru bloķēt "atbalstu" vai budžeta pasākumus. (Rets parlamenta augšpalātas piemērs, kam ir šādas pilnvaras, ir Austrālijas Senāts, kas šīs pilnvaras īstenoja 1975. gadā.)
Parlamentārajās demokrātijās un starp Eiropas augšpalātām Itālijas Senāts ir ievērojams izņēmums no šiem vispārējiem noteikumiem, jo tam ir tādas pašas pilnvaras kā sava parlamenta apakšpalātai: jebkuru likumu var ierosināt jebkurā palātā, un tas ir jāapstiprina abās palātās vienādā formā. Turklāt valdībai ir jāsaņem abu palātu piekrišana, lai paliktu amatā, un šāda nostāja ir pazīstama kā "pilnīgs divpalātu režīms" vai "vienlīdzīgs divpalātu režīms".
Augšpalātas uzdevums ir rūpīgi izskatīt tiesību aktus, kas apakšpalātā, iespējams, ir izstrādāti pārāk steigā, un ierosināt grozījumus, kurus apakšpalāta tomēr var noraidīt, ja tā to vēlas. Piemērs ir Apvienotās Karalistes Lordu palāta. Saskaņā ar 1911. un 1949. gada Parlamenta likumiem Lordu palāta vairs nevar liegt vairuma likumprojektu pieņemšanu, taču tai ir jādod iespēja tos apspriest un ierosināt grozījumus, un tādējādi tā var aizkavēt tāda likumprojekta pieņemšanu, ar kuru tā nepiekrīt. Likumprojektus var atlikt tikai līdz vienam gadam, pirms Pārstāvju palāta var izmantot Parlamenta likumu, lai gan ekonomiskos likumprojektus var atlikt tikai par vienu mēnesi.
Lordu palātai dažkārt tiek uzskatīta par īpašu organizāciju Apvienotās Karalistes nekodificētās konstitūcijas un svarīgu pilsonisko brīvību aizsardzībā pret nepārdomātām izmaiņām.
Lordu palātai ir vairāki veidi, kā bloķēt likumdošanu un to noraidīt; tomēr Pārstāvju palāta galu galā var izmantot Parlamenta likumu, lai kaut ko piespiestu pieņemt. Pārstāvju palāta bieži pieņem Lordu pieņemtos grozījumus; tomēr abas palātas dažkārt ir nonākušas konstitucionālā strupceļā. Piemēram, kad 1999. gada Leiboristu valdība mēģināja izslēgt visus Lordu palātas iedzimtos pērus, lordi draudēja izjaukt visu valdības likumdošanas programmu un bloķēt katru likumprojektu, kas tika nosūtīts palātai. Šī strupceļa situācija noveda pie sarunām starp vikontu Krenbornu, toreizējo Pārstāvju palātas ēnu līderi, un Leiboristu valdību, kā rezultātā tika pieņemts Vezerila grozījums Lordu palātas likumā 1999. gadā, kas saglabāja 92 iedzimtos pērus. Kompromiss un sarunas starp abām palātām padara Parlamenta likumu par ļoti reti izmantotu rezerves plānu.
Pat bez veto tiesībām augšpalāta var noraidīt likumprojektu. Tās iebildumi var dot apakšpalātai iespēju pārskatīt vai pat atteikties no pretrunīgi vērtēta pasākuma. Tā var arī atlikt likumprojekta pieņemšanu, lai tas neatbilstu likumdošanas grafikam vai līdz vispārējām vēlēšanām izveidot jaunu apakšpalātu, kas vairs nevēlas turpināt darbu pie likumprojekta.
Tomēr dažās valstīs/teritorijās jau ilgstoši ir saglabājušās ietekmīgas augšpalātas. Piemēram, likumdošanai var būt nepieciešama augšpalātas piekrišana (lai gan, kā minēts iepriekš, tas reti attiecas uz budžeta pasākumiem). Valstīs ar ietekmīgām augšpalātām konstitucionālās kārtības parasti ietver līdzekļus situāciju risināšanai, kad abas palātas ir pretrunā viena ar otru.
Pēdējā laikā parlamentārās sistēmas ir tendētas vājināt augšpalātu pilnvaras salīdzinājumā ar zemākām palātām. Dažas augšpalātas ir pilnībā likvidētas; citu pilnvaras ir samazinātas ar konstitucionāliem vai likumdošanas grozījumiem. Tāpat bieži pastāv konvencijas, kas nosaka, ka augšpalātai nevajadzētu traucēt valdības darbu vieglprātīgu vai tikai partijisku iemeslu dēļ. Šīs konvencijas laika gaitā ir kļuvušas stingrākas.
Lai gan parlamentārajās sistēmās augšpalātas parasti konstitucionāli ir pakļautas apakšpalātai attiecībā uz primāro tiesību aktu pieņemšanu, tām var būt lielāka vara attiecībā uz sekundāro tiesību aktu pieņemšanu: piemēram, gan Vācijas Bundesrātam, gan Apvienotās Karalistes Lordu palātai ir tiesības pilnībā uzlikt veto deleģētajiem tiesību aktiem.
Prezidentālā sistēmā
[labot | labot pirmkodu]Prezidentālā sistēmā augšpalātai bieži tiek piešķirtas citas pilnvaras, lai kompensētu tai noteiktos pilnvaru ierobežojumus:
- Izpildvaras amatpersonu iecelšanai amatos, gan valdībā, gan citās iestādēs, parasti ir nepieciešams augšpalātas apstiprinājums. Šāda sistēma darbojas Amerikas Savienotajās Valstīs.
Institucionālā struktūra
[labot | labot pirmkodu]Augšpalātas locekļi tiek ievēlēti vai iecelti dažādos veidos: tiešās vai netiešās vēlēšanās, tiek vienkārši iecelti amatā vai izmantojot šo metožu kombināciju. Daudzas augšpalātas tiek netieši ievēlētas vai (daļēji vai pilnībā) ieceltas: vai nu deputātus ieceļ valsts vadītājs, vai valdības vadītājs, vai deputātu izvēle notiek kādā citā veidā. Tas parasti ir tādēļ, lai izveidotu palātu no ekspertiem vai citādi ievērojamiem pilsoņiem, kuri ne vienmēr tiktu ievēlēti vēlēšanās. Piemēram, Kanādas Senāta locekļus ieceļ ģenerālgubernators pēc premjerministra ieteikuma.
Agrāk dažās augšpalātās bija locekļu vietas, kas bija pilnībā mantojamas, piemēram, Apvienotās Karalistes Lordu palātā līdz 1999. gadam un Japānas Pēru palātā līdz tās likvidēšanai 1947. gadā.
Tāpat ir ierasts, ka augšpalātu veido delegāti, kurus ievēl štatu valdības vai vietējās amatpersonas. Indijas Rajya Sabha locekļus izvirza dažādi štati un savienotās teritorijas, savukārt 12 no viņiem izvirza Indijas prezidents. Līdzīgi štatu līmenī vienu trešdaļu Štata Likumdošanas padomes (Vidhan Parishad) locekļu izvirza vietējās pašvaldības, vienu trešdaļu - esošie likumdevēja locekļi, bet pārējos ievēlē atsevišķi vēlētāju pārstāvji. ASV Senātu līdz Septiņpadsmitā grozījuma pieņemšanai 1913. gadā ievēlēja štatu likumdevēji.
Augšpalātu var ievēlēt tieši, bet citās proporcijās nekā apakšpalātu — piemēram, Austrālijas, Brazīlijas un ASV senātos ir noteikts skaits ievēlētu deputātu no katra štata neatkarīgi no iedzīvotāju skaita.
Skatīt arī
[labot | labot pirmkodu]Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ «augšpalāta | Tēzaurs». tezaurs.lv (latviešu). Skatīts: 2026. gada 12. septembrī.
- ↑ «augšnams | Tēzaurs». tezaurs.lv (latviešu). Skatīts: 2026. gada 12. septembrī.
- 1 2 George Tsebelis, Jeannette Money. Bicameralism. Cambridge University Press, 1997-06-13. ISBN 978-0-521-58972-7. doi:10.1017/cbo9780511609350.
- 1 2 «Bicameral system | Definition, Legislature, & Example | Britannica». www.britannica.com (angļu). 2026. gada 21. augustā. Skatīts: 2026. gada 12. septembrī.
- ↑ «U.S. Senate». www.senate.gov (angļu). Skatīts: 2026. gada 12. septembrī.
- ↑ Senate of Canada. «Home - SenCanada.ca». SenCanada (angļu). Skatīts: 2026. gada 12. septembrī.
- ↑ Meg Russell. «2 A Brief History of the House of Lords». The Contemporary House of Lords: Westminster Bicameralism Revived. Oxford University Press, 2013. ISBN 978-0-19-967156-4. doi:10.1093/acprof:oso/9780199671564.001.0001. Skatīts: 2023. gada 2. jūnijs.
- ↑ Riker, William H. (1992). "The Justification of Bicameralism". International Political Science Review 13 (1): 101–116. doi:10.1177/019251219201300107. ISSN 0192-5121.
- ↑ Meg Russell. «REFORMING THE HOUSE OF LORDS: Lessons from Overseas» (PDF). Australasian Study of Parliament Group, 2000. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 25. oktobris. Skatīts: 2022. gada 24. janvāris.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Augšpalāta.
|
