Bonapartu dinastija

Bonapartu dzimtas ģerbonis

Bonapartu dinastija ir korsikāņu izcelsmes valdnieku dzimta, kas ieguva varu Francijā 19. gadsimtā pēc Franču revolūcijas. Dinastijas ievērojamākais pārstāvis bija Napoleons I Bonaparts, kurš 1804. gadā kļuva par Francijas imperatoru un nodibināja Pirmo Francijas impēriju. Bonapartu dzimta valdīja Francijā divos periodos: 1804–1814/1815 un 1852–1870.

Bonaparti savu politisko ietekmi balstīja uz revolūcijas ideju, militāru panākumu un centralizētas valsts varas apvienojumu ar monarhiskiem elementiem. Dinastija būtiski ietekmēja Eiropas politiku 19. gadsimtā.

Izcelsme

Bonapartu dzimta cēlusies no Korsikas. Sākotnēji tā bija neliela itāļu izcelsmes muižnieku ģimene, kuras saknes meklējamas Toskānā. 18. gadsimtā Bonaparti apmetās Korsikā, kas neilgi pirms tam bija nonākusi Francijas kontrolē.

Napoleona tēvs Karls Bonaparts bija jurists un vietējās elites pārstāvis, bet māte Letīcija Bonaparte — spēcīga personība, kas būtiski ietekmēja ģimenes saliedētību un karjeras attīstību.

Bonapartu nākšana pie varas

Bonapartu dinastijas uzplaukums cieši saistīts ar Napoleona Bonaparta militāro karjeru Francijas revolūcijas laikā. Pēc veiksmīgām kampaņām Itālijā un Ēģiptē viņš kļuva par vienu no populārākajiem ģenerāļiem Francijā.

1799. gadā Napoleons veica 18. brimēra apvērsumu un kļuva par pirmo konsulu, bet 1804. gadā sevi kronēja par Francijas imperatoru, tādējādi nodibinot Bonapartu dinastijas valdīšanu.

Valdīšana

Napoleons I valdīšanas laikā radīja autoritāru, bet reformētu valsts pārvaldes sistēmu. Tika ieviests Napoleona kodekss, kas ietekmēja daudzu Eiropas valstu tiesību sistēmas. Bonapartu vara balstījās uz armiju, administratīvo centralizāciju un lojalitāti imperatoram.

Napoleons savus radiniekus iecēla par valdniekiem vairākās Eiropas valstīs:

• Žozefs Bonaparts — Neapoles un vēlāk Spānijas karalis;
• Luijs Bonaparts — Holandes karalis;
• Žeroms Bonaparts — Vestfālenes karalis;
• Elīza Bonaparte — Toskānas valdniece;
• Karolīna Bonaparte — Neapoles karaliene.

Šāda politika izraisīja plašu pretestību un nacionālo kustību pieaugumu Eiropā.

Dinastijas krišana

Pēc neveiksmīgā kara pret Krieviju 1812. gadā Napoleona militārā vara sāka sabrukt. 1814. gadā viņš atteicās no troņa un tika izsūtīts uz Elbas salu. Īslaicīgi atgriezies varā Simts dienu laikā 1815. gadā, viņš tika galīgi sakauts Vaterlo kaujā un izsūtīts uz Svētās Helēnas salu, kur mira 1821. gadā.

Otrā Francijas impērija

Bonapartu dinastija atjaunoja varu 1852. gadā, kad Napoleona brāļadēls Napoleons III pēc valsts apvērsuma pasludināja sevi par imperatoru. Viņa valdīšanas laikā Francijā norisinājās industrializācija, Parīzes pārbūve un aktīva ārpolitika.

Dinastijas vara beidzās 1870. gadā pēc sakāves Francijas–Prūsijas karā un Napoleona III gūsta.

Skatīt arī

• Napoleons I Bonaparts
• Napoleons III
• Pirmā Francijas impērija
• Otrā Francijas impērija
• Bonapartisms

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Bonapartu dinastija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)