Imperatora province

Imperatora province (latīņu: provincia Caesaris) bija Romas Impērijas province, kas atradās tiešā imperatora pārvaldībā. Imperatora provinces izveidojās pēc Augusta īstenotās provinču pārvaldes reformas 27. gadā p.m.ē., kad Romas provinces tika sadalītas Senāta provincēs un imperatora provincēs.

Vēsture

27. gadā p.m.ē. Augusts formāli nodeva daļu Romas provinču Senāta pārvaldībā, bet pats saglabāja kontroli pār stratēģiski un militāri nozīmīgākajām provincēm. Šis sadalījums kļuva par vienu no principāta politiskās sistēmas pamatelementiem.

Imperatora pārziņā galvenokārt atradās pierobežas provinces un teritorijas, kurās bija izvietota lielākā daļa Romas leģionu. To vidū dažādos laikposmos bija Sīrija, Tarrakonas Spānija, Lugdūnas Gallija, Augšģermānija, Lejasģermānija un citas provinces.

Kontrole pār šīm provincēm nodrošināja imperatoram kontroli arī pār lielāko daļu Romas armijas. Formāli imperators provincēs īstenoja savu imperium, bet ikdienas pārvaldi parasti uzticēja saviem pārstāvjiem.

Pārvalde

Lielāko daļu imperatora provinču pārvaldīja imperatora iecelts legāts (latīņu: legatus Augusti pro praetore). Viņš imperatora vārdā īstenoja administratīvo, tiesu un militāro varu, kā arī varēja komandēt provincē izvietotos leģionus.

Atsevišķas mazākas vai īpaša statusa provinces pārvaldīja prokuratori vai prefekti. Viens no pazīstamākajiem piemēriem bija Jūdeja, kuru noteiktos periodos pārvaldīja Romas prefekti un prokuratori.

Īpašs statuss bija Ēģiptei, kuru pēc tās pievienošanas Romas valstij 30. gadā p.m.ē. pārvaldīja imperatora iecelts prefekts. Senatoriem pat bija nepieciešama imperatora atļauja, lai ieceļotu Ēģiptē.

Atšķirībā no Senāta provinču prokonsuliem imperatora provinču pārvaldnieki bija tieši pakļauti imperatoram un varēja ieņemt amatu ilgāk nekā vienu gadu.

Senāta un imperatora provinču sadalījums nebija nemainīgs. Mainoties militārajai un politiskajai situācijai, provinces varēja tikt nodotas no Senāta imperatora pārvaldībā vai otrādi.