Svalbāras līgums
Pilnais nosaukums
| |
|---|---|
 Līguma ratificētāji | |
| Parakstīts | 1920. gada 9. februārī |
| Vieta | Parīze, Francija |
| Stājies spēkā | 1925. gada 14. augustā |
| Kondīcija | Visu parakstītājvalstu ratificēšana |
| Dalībvalstis | 46[1] |
| Glabātājs | Francijas Republikas valdība |
| Valodas | franču un angļu |
 Spitsbergen Treaty at Wikisource | |
Svalbāras līgums, sākotnēji Špicbergenas līgums, pilnā nosaukumā «Līgums starp Norvēģiju, Amerikas Savienotajām Valstīm, Dāniju, Franciju, Itāliju, Japānu, Nīderlandi, Lielbritāniju un Īriju, un Lielbritānijas aizjūras domīnijām un Zviedriju saistībā ar Špicbergenu»[2] ( angļu: Treaty between Norway, The United States of America, Denmark, France, Italy, Japan, the Netherlands, Great Britain and Ireland and the British overseas Dominions and Sweden concerning Spitsbergen) ir līgums, kurš nosaka Norvēģijas suverenitāti pār Svalbāras arhipelāgu Arktikā.
Vēsture
[labot | labot pirmkodu]Līgumu noslēdza 1920. gada 9. februārī pēc Pirmā pasaules kara Versaļas sarunu laikā Parīzē, un tā būtība bija radīt likumisku regulējumu teritorijā, kas līdz tam bija nevienai valstij nepiederoša. Norvēģijas administrācija pār arhipelāgu tika nodibināta uzreiz pēc līguma ratificēšanas visās to parakstījušajās valstīs 1925. gadā. Svalbārai dažkārt pieskaitītā Jana Majena sala nav šī līguma priekšmets.
Otrā pasaules kara laikā Vācija pārkāpa līgumu un okupēja Svalbāru, taču vācu karaspēka klātbūtne arhipelāgā aprobežojās ar meteoroloģisko staciju apsardzi. 1942. gadā Sabiedrotās valstis izsēdināja nelielu norvēģu desanta vienību, kuru 1943. gadā mēģināja iznīcināt vācu karakuģi. Norvēģi atklāja piekrastes artilērijas uguni un atkāpās kalnos uz Grumantas ciematu. Kad Sarkanā armija ieņēma Norvēģijas ziemeļus, 1944. gada 12. novembrī PSRS ārlietu komisārs Molotovs pieprasīja Norvēģijas valdībai anulēt esošo daudzpusējo Svalbāras līgumu un noslēgt jaunu, PSRS labvēlīgāku līgumu. Saskaņā ar to Lāču salu anektētu PSRS, bet pārējo arhipelāgu kopīgi pārvaldītu PSRS un Norvēģija. Padomju Savienībai iegūstot tiesības arhipelāgā izveidot savas militārās bāzes. 1945. gada 9. aprīlī Norvēģijas valdība iesniedza Molotovam savu divpusēja līguma projektu par kopīgu arhipelāga aizsardzību, taču Norvēģijas parlaments atteicās piešķirt PSRS tiesības izvietot salās militārās bāzes. Padomju spiediens pierima pēc tam, kad 1949. gadā Norvēģija pievienojās NATO līgumam.[3].
Līguma priekšmets
[labot | labot pirmkodu]Līgums nosaka, ka:
- Svalbāra ir Norvēģijas daļa. Svalbāru pilnīgi kontrolē Norvēģijas Karaliste, kuras daļa tā ir, bet ar vairākiem ierobežojumiem;
- Nodokļi. Nodokļus atļauts ievākt, bet tikai apjomā, lai nodrošinātu Svalbāru un Svalbāras administrāciju. Tas rezultējas zemākos nodokļos, kā pārējā Norvēģijas daļā; nekāda šo nodokļu daļa nedrīkst tikt novirzīta tieši Norvēģijai;
- Vides aizsardzība. Norvēģijai jārespektē un jāaizsargā Svalbāras vide;
- Nediskriminēšana. Visu līgumu parakstījušo valstu pilsoņiem un uzņēmumiem ir tiesības kļūt par Svalbāras rezidentiem, kā arī tiesības uz zveju un medībām, industriālām, jūras, kalnrūpniecības vai tirdzniecības aktivitātēm. Svalbāras rezidentiem jāievēro Norvēģijas likumi, bet Norvēģijas amatpersonas nedrīkst diskriminēt vai dot kādas priekšrocības balstoties uz valsts piederību;
- Militārie ierobežojumi. Līgums liedz veidot jūras kara bāzes un nocietinājumus, kā arī izmantot Svalbāru militāriem mērķiem.
Dalībvalstis
[labot | labot pirmkodu]Sākotnēji līgumu parakstīja 14 dalībvalstīs: Apvienotā Karaliste (arī tās domīnijas Austrālija, Dienvidāfrika, Indija, Jaunzēlande, Kanāda), ASV, Dānija, Francija, Itālija, Japāna, Nīderlande, Norvēģija, Zviedrija. Mūsdienās (2018) līgumam ir 46 dalībvalstis. Latvija līgumam pievienojās 2016. gada 12. maijā.
| Valsts | Ratificēšanas datums | Piezīmes |
|---|---|---|
| Afganistāna | 1929. gada 23. novembrī | |
| Albānija | 1930. gada 29. aprīlī | |
| Apvienotā Karaliste | 1923. gada 29. decembrī | Parakstījusi kā Lielbritānijas un Īrijas Apvienotā Karaliste, attiecinot arī uz domīnijām Austrāliju, Kanādu, Indiju, Jaunzēlandi un Dienvidāfriku, kā arī Apvienotās Karalistes daļu Īriju. |
| Argentīna | 1927. gada 6. maijā | |
| ASV | 1924. gada 2. aprīlī | |
| Austrālija | 1923. gada 29. decembrī | Attiecinājusi Apvienotā Karaliste. |
| Austrija | 1930. gada 12. martā | |
| Beļģija | 1925. gada 27. maijā | |
| Bulgārija | 1925. gada 20. oktobrī | |
| Čehija | 2006. gada 21. jūnijā | Čehoslovākija pievienojās līgumam 1930. gada 9. jūlijā. 2006. gada 21. jūnijā Čehija informēja, ka tai līgums saistošs kopš neatkarības pasludināšanas 1993. gada 1. janvārī, kā pārmantotājvalstij. |
| Čīle | 1928. gada 17. decembrī | |
| Dānija | 1924. gada 24. janvārī | Attiecināts uz visu Dānijas Karalisti. |
| Dienvidāfrika | 1923. gada 29. decembrī | Attiecinājusi Apvienotā Karaliste. |
| Dominikāna | 1927. gada 3. februārī | |
| Ēģipte | 1925. gada 13. septembrī | |
| Francija | 1924. gada 6. septembrī | |
| Grieķija | 1925. gada 21. oktobrī | |
| Igaunija | 1930. gada 7. aprīlī | |
| Islande | 1994. gada 31. maijā | |
| Indija | 1923. gada 29. decembrī | Attiecinājusi Apvienotā Karaliste. |
| Īrija | 1923. gada 29. decembrī | Līguma parakstīšanas brīdī Īrija bija Apvienotās Karalistes daļa, bet lielākā Īrijas daļa atdalījās no tās pirms līguma ratificēšanas. 1976. gada 15. aprīlī Īrija informēja, ka tā ir pievienojusies līgumam no brīža, kad to ratificējusi Apvienotā Karaliste. |
| Itālija | 1924. gada 6. augustā | |
| Japāna | 1925. gada 2. aprīlī | |
| Jaunzēlande | 1923. gada 29. decembrī | Attiecinājusi Apvienotā Karaliste. |
| Kanāda | 1923. gada 29. decembrī | Attiecinājusi Apvienotā Karaliste. |
| Korejas Republika | 2012. gada 11. septembrī | |
| Korejas TDR | 2016. gada 16. martā | |
| Krievijas Federācija | 1935. gada 7. maijā | Pievienojusies kā Padomju Savienība. 1992. gada 27. janvārī Krievijas Federācija paziņoja, ka tā turpina dalību līgumos, ko noslēgusi Padomju Savienība. |
| Ķīna | 1925. gada 1. jūlijā | Pievienojusies kā Ķīnas Republika. Gan Ķīnas Tautas Republika, gan Ķīnas Republika (Taivāna) uzskata sevi par pārmantotājvalstīm, bet pārējās līguma dalībvalstis atzīst tikai Ķīnas Tautas Republiku. |
| Latvija | 2016. gada 13. jūnijā | |
| Lietuva | 2013. gada 22. janvārī | |
| Monako | 1925. gada 22. jūnijā | |
| Nīderlande | 1920. gada 3. septembrī | Attiecināts uz visu Nīderlandes Karalisti. |
| Norvēģija | 1924. gada 8. oktobrī | |
| Polija | 1931. gada 2. septembrī | |
| Portugāle | 1927. gada 24. oktobrī | |
| Rumānija | 1925. gada 10. jūlijā | |
| Saūda Arābija | 1925. gada 2. septembrī | Pievienojusies kā Hidžāzas Karaliste. |
| Slovākija | 2017. gada 21. februārī | Čehoslovākija pievienojās līgumam 1930. gada 9. jūlijā. 2006. gada 21. jūnijā Slovākija informēja, ka tai līgums saistošs kopš neatkarības pasludināšanas 1993. gada 1. janvārī, kā pārmantotājvalstij. |
| Somija | 1925. gada 12. augustā | |
| Spānija | 1925. gada 12. novembrī | |
| Šveice | 1925. gada 30. jūnijā | |
| Ungārija | 1927. gada 29. oktobrī | |
| Vācija | 1925. gada 16. novembrī | Pievienojusies kā Vācijas Valsts (Veimāras Republika). 1974. gada 21. oktobrī Vācijas Demokrātiskā Republika informēja, ka tā arī pievienojas līgumam kopš 1974. gada 7. augustā. |
| Venecuēla | 1928. gada 8. februārī | |
| Zviedrija | 1924. gada 15. septembrī |
Dienvidslāvija pievienojās līgumam 1925. gada 6. jūlijā, bet neviena no tās mantiniecēm nav paziņojusi par dalības turpināšanu līgumā.
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ «Treaties and agreements of France» (French). Ministry of Foreign Affairs of France (depositary country). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 16. jūlijā. Skatīts: 2019. gada 19. februāris.
- ↑ Likumi.lv Par Līgumu starp Norvēģiju, Amerikas Savienotajām Valstīm, Dāniju, Franciju, Itāliju, Japānu, Nīderlandi, Lielbritāniju un Īriju, un Lielbritānijas aizjūras domīnijām, un Zviedriju saistībā ar Špicbergenu
- ↑ Sven G. Holtsmark. Fra verdenskrig til kald krig – Svalbard, Sovjetunionen og Norge 1939–1953 // Norsk Polarhistorie
