Pāriet uz saturu

Nils Muižnieks

Vikipēdijas lapa
Nils Muižnieks
Image
Īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās
Amatā
2002. gada 7. novembris — 2004. gada 2. decembris
Vicepremjers (i) Ainārs Šlesers
Prezidents Vaira Vīķe-Freiberga
Premjerministrs Einars Repše/Indulis Emsis
Priekštecis amats izveidots
Pēctecis Ainars Latkovskis
Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs
Amatā
2012. gada 1. aprīlis — 2018. gada 1. aprīlis
Dzimšanas dati 1964. gada 31. janvārī (62 gadi)
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis Losandželosa, Kalifornija, ASV[1]
Tautība latvietis
Tēvs Ansis Muižnieks
Augstskola Kalifornijas Universitāte
Prinstonas Universitāte

Nils Raimonds Muižnieks (dzimis 1964. gada 31. janvārī) ir latviešu politologs un cilvēktiesību eksperts.

Dzīvesɡājums

[labot | labot pirmkodu]

Dzimis 1964. ɡadā Losandželosā latviešu bēgļu ģimenē. Tēvs Ansis Muižnieks bija ārsts un mecenāts, māte Ingrīda (dzimusi Zariņa) - mākslas vēsturniece un latviešu sabiedriskā darbiniece. Studēja politikas zinātni Prinstonas Universitātē, tad Kalifornijas Universitātē Bērkli. 1992. gadā apprecējās ar Venecuēlas/Vācijas latvieti Andru Federi, 1993. gada maijā abi pārcēlās uz dzīvi Latvijā.

No 1994. gada maija līdz 2002. ɡada novembrim bija Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra (tagad - Latvijas Cilvēktiesību centrs) direktors.[2] Tolaik Centra prioritātes bija cilvēktiesību izglītība, etniskās tolerances jautājumi, sieviešu tiesības, un tiesības brīvības atņemšanas vietās. No 1994. gada vidus līdz 2009. gadam uz pusslodzi strādāja kā Sorosa fonda - Latvijas Cilvēktiesību un tolerance programmas direktors.

No 1995. līdz 1997. gada bija Apvienoto Nācijas Attīstības Programmas Pārskata par tautas attīstību nacionālais koordinators, redaktors un līdzautors. Pārskati lika pamatu Latvijas sociālo zinātņu attīstībai. LU Sociālo un politisko pētījumu institūta pētnieks un direktors (2005—2012),[3] Eiropas Komisijas pret rasismu un neiecietību loceklis (2005—2012) un priekšsēdētājs (2010—2012). Atteicās no ASV pilsonības 2013. gadā.

No 2012. gada aprīļa līdz 2018. gada martam Muižnieks bija Eiropas Padomes Cilvēktiesību komisārs. Darba pienākumos ietilpa cilvēktiesību situācijas uzraudzība 47 dalībvalstīs; valstu vizītes un ziņojumi; tematisķie pētījumi; dalība EiropasCilvēktiesību tiesas lietās; sadarbība ar cilvēktiesību aizstāvjiem; 27 cilvēku komandas vadība. Pilnvaru laikā bieži brauca uz Ukrainu, lai pievērstu uzmanību Krievijas agresijai un cilvēktiesību pārkāpumiem. Citas prioritātes bija reaģēt uz demokrātijas regresu Azerbaidžānā, Krievijā, Turcijā, Ungārijā un Polijā, migrācijas krīze Eiropā un sieviešu tiesības. [4] No 2020. gada līdz 2024. gadam Muižnieks bija Amnesty International Eiropas Reģiona direktors.[5] Darba pienākumos ietilpa 45 cilvēku komandas vadība darbības organizācija un pārraudzība 41 Eiropas valstī (pētniecība, kampaņas,cilvēktiesību izglītība, interešu aizstāvība); sadarbības koordinācija ar 28 Amnestijas nodaļām. No 2024. gada vecākais pasniedzējs Rīgas Stradiņa universitātes politikas zinātnes nodālā, docē kursu "Starptautiskās cilvēktiesības: vēsture, leģitimitāte, efektivitāte".[6] No 2024. gada novembra Apvienoto Nāciju Organizācijas īpašais ziņotājs par cilvēktiesību situāciju Baltkrievijā.[7]

Politiskā darbība

[labot | labot pirmkodu]

2002. gada novembrī kļuva par bezpartejeisku Eināra Repšes valdības Īpašo uzdevumu ministru sabiedrības integrācijas lietās. Pēc vairāku Saeimas komisijas vadītāja aicinājuma atbrīvot Muižnieku no amata, viņš kļuva par Aināra Šlesera vadītās Latvijas Pirmās partijas (LPP) biedru,[8][9] un uz īsu brīdi, LPP vicepriekšsēdētājs.[10] Pēc Emša valdības krišanas izstājās no LPP.

2026. gadā Saeimas deputāta kandidāts no partijas "Progresīvie," 11. vieta Rīgas vēlēšanu apgabalā.[11] Vēlēšanās neguva Saeimas mandātu, bet plusu un mīnusu attiecības rezultātā pacēlās līdz 9. vietai Rīgas sarakstā.[12]

Darbi

[labot | labot pirmkodu]
  • "'Commissionating': My Stint as Commissioner for Human Rights,” European Convention on Human Rights Law Review, Vol. XX (2025), 1.-17. lpp., pieejams https://brill.com/view/journals/eclr/6/3/article-p291_003.xml?language=en&srsltid=AfmBOorRfdg1Lglr5NQNm8vcLCKTSTbAdlfxI9G4RsK3-mU8DrCx3Uol.
  • “The United States and Belarus: New Departures Under Trump 2.0,” Belarus Research Network on Neighbourhood Policy, Riga, 2025, pieejams https://belarusnetwork.org/wp-content/uploads/2025/05/N.Muiznieks_2025_policy_paper-1.pdf.
  • “Using the Summit to Breathe New Life into the Council of Europe,” līdzautors ar Rita Patricio, European Human Rights Law Review, Issue 2, Vol. 23, 2023, 126.-134. lpp.
  • “Mazākumtautību tiesības” (līdzautors ar Anhelitu Kamensku) “Cilvēktiesību vēsturiskā attīstība,” red. Ineta Ziemele, Cilvēktiesības pasaulē un Latvijā, Otrais papildinātais izdevums, Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2021, 171.-185. lpp., 334.-385. lpp.
  • “Cilvēktiesību idejas ietekme uz Latviju,” red. Andris Sprūds, Valters Ščerbinksis, Kārlis Bukovskis, Latvijas ārlietu simtgade. Pasaules doma un Latvija, Rīga: Latvijas ārpolitikas institūts, 2020, 153.-164. lpp., pieejams https://www.lai.lv/publikacijas/latvijas-arlietu-simtgade-pasaules-doma-un-latvija-822.
  • “The Council of Europe’s Response to Recent Democratic Backsliding,” European Yearbook of Human Rights 2019, ed. Philip Czech et al., Graz: University of Graz, 2019, 3.-31. lpp.
  • “Moving Forward: Increasing ECRI’s Impact,” Strasbourg: Council of Europe, September 2019, pieejams https://rm.coe.int/study-nils-muiznieks-moving-foward-ecri/168097a496.
  • Human Rights in Europe: From Crisis to Renewal? Strasbourg: Council of Europe, 2017, pieejams https://rm.coe.int/human-rights-in-europe-from-crisis-to-renewal-/168077fb04.  
  • “Combatting Racism and Intolerance in Europe: Long-Term Trends,” red. Jacqué et al., On the Political Community. Liber Amicorum Stelios Perrakis,. Athens: Sideris, 2015, 63-8 lpp.
  • “Children and Justice,” līdzautors ar Francoise Kempf, red. Said Mahmoudi et al, Child-friendly Justice, Leiden: Brill Nijhoff, 2015, 292.-307. lpp..
  • “The Alarming Situation of Press Freedom in Europe,” Transatlantic Relations: European Perspective, Regent’s Report 2014. London: Regents University London, 2015, 98.-103. lpp.
  • “The Independence and Public Accountability of the Ombudsman in Europe,” red. Nina Karpachova and Josef Siegele, European Heart of Human Rights,, Kyiv: Noviy druck, 2015, 135.-138. lpp.
  • “Ethnicity and Social Cohesion in the Post-Soviet Baltic States,” līdzautors ar Juri Rozenvaldu un Ievu Birku, Patterns of Prejudice, Vol. 47, Issue 3, 2013, 288-308 lpp..
  • Latvian-Russian Relations: Dynamics Since Latvia's Accession to the EU and NATO,  Riga: University of Latvia Academic Press, 2011, pieejams https://eszf.lu.lv/fileadmin/user_upload/szf_faili/Petnieciba/sppi/lat_un_starp/L-R-Relations-gramata.pdf.
  • "Max van der Stoel and Latvia," Security and Human Rights, Vol. 22, No. 3, November 2011, 257.–260. lpp.
  • "History, Memory and Latvian Foreign Policy," "Latvian-Russian Memory Battles at the European Court of Human Rights,” red. Nils Muižnieks,The Geopolitics of History in Latvian-Russian Relations, Rīga: University of Latvia Press, 2011, 7-18, 207–226 lpp., pieejams https://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/eng/news/The_Geopolitics_of_History_in_Latvian-Russian_Relations.pdf.
  • "Ievads," "Sabiedrības integrācija: īsa idejas vēsture,” “Secinājumi,” red. Nils Muižnieks, Cik integrēta ir Latvijas sabiedrība? Sasniegumu, nevieksmju un izaicinājumu audits, Rīga: University of Latvia Press, 7.-32., 281.-286. lpp., pieejams https://eszf.lu.lv/fileadmin/user_upload/szf_faili/Petnieciba/sppi/demokratija/Integrac_aud_latv_val_jpg.pdf.
  • "A Political Scientist’s Experience in the Real World of Politics," European Political Science (EPS) 8, 2009, 68.–78. lpp.
  • "Latvia: managing post-imperial minorities,” līdzautors ar David J. Galbreath, red. Bernd Rechel, Minority Rights in Central and Eastern Europe, London: Routledge, 2009, 135.–150. lpp.
  • “Introduction," "Latvia’s Economy – the Offshore Next Door,” “Conclusion," red. Nils Muižnieks, Manufacturing Enemy Images? Russian Media Portrayal of Latvia, Rīga: University of Latvia Press, 2009,  5–8, 145–160, 161–3 lpp., pieejams https://eszf.lu.lv/fileadmin/user_upload/szf_faili/Petnieciba/sppi/lat_un_starp/latvkriev-medijos-A_indd.pdf.
  • Georgian Security: A Latvian Perspective. Rīga: University of Latvia Press, 2008, pieejams https://eszf.lu.lv/fileadmin/user_upload/szf_faili/Petnieciba/sppi/lat_un_starp/georgian security_bezmalu.pdf.
  • “Introduction," "Government Policy Towards the Russians,” "Russia’s Policy Towards "Compatriots" in Latvia,”  red. Nils Muižnieks, Latvian-Russian Relations: Domestic and International Dimensions, Rīga: University of Latvia Press, 2006, 5–8, 11–21, 119–130 lpp., pieejams https://eszf.lu.lv/fileadmin/user_upload/szf_faili/Petnieciba/sppi/lat_un_starp/latvian-russian_relations_final(1).pdf.
  • “Preface" and “Latvia,” in Racist Extremism in Central and Eastern Europe, red. Cas Mudde. London: Routledge, 2005, pp. X-XII, 101–128.
  • "The European Union, democratization, and minorities in Latvia,” līdzautors ar Ilzi Brands Kehri, red. Paul J. Kubicek, The European Union and Democratization,. London: Routledge, 2003, 30–55 lpp.
  • "Private and Public Prejudice,” Social Research Vol. 69, No. 1, Spring 2002, 195–200 lpp..
  • "Latvia: Rebuilding a State, Restoring a Nation,” in New States, New Politics: Building the Post-Soviet Nations, ed. Ian Bremmer and Ray Taras. Cambridge: Cambridge University Press, 1997, 376–397 lpp..
  • Redaktors, Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1997. Rīga: UNDP, 1997.
  • Redaktors, Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1996. Rīga: UNDP, 1996.
  • Redaktors, Latvija. Pārskats par tautas attīstību1995. Rīga: UNDP, 1995.
  • "The Influence of the Baltic Popular Movements on the Process of Soviet Disintegration,” Europe-Asia Studies 47, no. 1 (1995), 3-25 lpp.
  • "The Pro-Soviet Movement in Latvia,” Report on the USSR 34 (24 August 1990): 19.–24. lpp.
  • "The Committee of Latvia: An Alternative Parliament?" Report on the USSR 2, no. 29 (20 July 1990),  28.–31. lpp.
  • "The Evolution of Baltic Cooperation,” Report on the USSR 2, no. 27 (6 July 1990), 18.–20. lpp.
  • "The Latvian Popular Front and Ethnic Relations,” Report on the USSR 1, no. 42, (20 October 1989),  20.–22. lpp.
  • “The Daugavpils Hydro Station and Glasnost in Latvia,”Journal of Baltic Studies Vol. XVIII, No. 1, Spring 1987, 63.-70. lpp.  

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. ↑ Latvijas enciklopēdija. 4. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2007. 486. lpp. ISBN 978-9984-9482-4-9.
  2. ↑ "Latvijas Cilvēktiesību centrs" (lv). Vikipēdija. 2026-01-14.
  3. ↑ «Nils Raimonds Muižnieks». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 29. augustā. Skatīts: 2010. gada 2. novembrī.
  4. ↑ Muižnieks, Nils (2025-09-15). "‘Commissionating’: My Stint as Commissioner for Human Rights". European Convention on Human Rights Law Review 6 (3): 291–307. doi:10.1163/26663236-bja10132. ISSN 2666-3228.
  5. ↑ Nils Muiznieks. «Nils Muiznieks CV», 30.06.2026. Skatīts: 30.06.2026.
  6. ↑ «Cilvēktiesības: vēsture, leğitimitāte, efektivitāte | RSU». www.rsu.lv (latviešu). Skatīts: 2026-07-15.
  7. ↑ «Special Rapporteur on Belarus». OHCHR (angļu). Skatīts: 2026-07-15.
  8. ↑ «Muižnieks kļūst par LPP biedru». Apollo. 2003-08-21. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-02-19. Skatīts: 2012-11-18.
  9. ↑ «Nils Muižnieks izstājas no Latvijas Pirmās partijas». Delfi. 2005-07-20. Skatīts: 2012-11-18.
  10. ↑ «Uz VCB vadītāja amatu pretendē Muižnieks un Bikseniece», Delfi. 2005-07-16
  11. ↑ «SV2026 - 2026. gada Saeimas vēlēšanas». dati.cvk.lv. Skatīts: 2026-07-15.
  12. ↑ Centrālā vēlēšanu komisija. «15. Saeimas vēlēšanu rezultāti». CVK — Centrālā vēlēšanu komisija (latviešu), 2026-10-05. Skatīts: 2026-10-09.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
amats izveidots 		Latvijas Republikas Īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās
2002. gada 7. novembris — 2004. gada 29. janvāris		 Pēctecis:
Aivars Aksenoks (p.i.)
Priekštecis:
Aivars Aksenoks (p.i.) 		Latvijas Republikas Īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās
2004. gada 10. marts — 2004. gada 2. decembris		 Pēctecis:
Ainars Latkovskis
Priekštecis:
Tomass Hammarbergs 		Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs
2012. gada 1. aprīlis — 2018. gada 1. aprīlis		 Pēctecis:
Duņa Mijatoviča
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Nils_Muižnieks&oldid=4533692"