Pāriet uz saturu

Graciāns

Vikipēdijas lapa
Graciāns
Gratianus
Image
Graciāna solīds
Romas imperators
Amatā
367. gada 24. augusts — 383. gada 25. augustā
Priekštecis Valentiniāns I
Pēctecis Magnuss Maksims
Dzimšanas dati 359. gada 18. aprīlī
Sirmija, Romas impērija (tagad Sremska Mitrovica, Karogs: Serbija Serbija)
Miršanas dati 383. gada 25. augustā
Lugdunuma, Romas impērija (tagad Liona, Karogs: Francija Francija)
Dzīvesbiedrs(-e) Konstancija, Leta

Graciāns, pilnā vārdā Flāvijs Graciāns Augusts (latīņu: Flavius Gratianus Augustus) (dzimis 359. gada 18. aprīlī, miris 383. gada 25. augustā) bija Romas imperators (367—383). Būdams imperatora Valentiniāna I vecākais dēls, Graciāns jau agrā bērnībā tika paaugstināts Augusta (imperatora) statusā un pēc tēva nāves 375. gadā mantoja Rietumromas impēriju. Viņš nomināli dalīja valdību ar savu pusbrāli zīdaini Valentiniānu II,[1] kurš pēc Valentiniāna nāves tika pasludināts par Panonijas imperatoru. Austrumos valdīja viņa tēvocis Valenss, kuru vēlāk nomainīja Teodosijs I.

Graciāns vadīja iebrukuma kampaņu pāri Reinai, uzbruka lentijiem un piespieda šo cilti padoties. Tajā pašā gadā austrumu imperators Valenss krita, cīnoties ar gotiem Adrianopoles kaujā, kā rezultātā Graciāns 379. gadā iecēla Teodosiju savā vietā. Graciāns deva priekšroku Nīkejas kristietībai, nevis tradicionālajai romiešu reliģijai, izdodot Saloniku ediktu. Viņa vārdā par Gracianopoli pārdēvēja Kularo pilsētu pie Izēras upes Romas Gallijā, kas vēlāk pārtapa par Grenobli. Līdz 383. gadam Graciāns kļuva nepopulārs armijā, un tā viņu pameta konfrontācijas laikā ar uzurpatoru Magnusu Maksimu netālu no Lutēcijas (Parīzes). Gratiāns aizbēga uz Lugdunumu (Lionu) un vēlāk tur tika nogalināts.

Agrīnā dzīve

[labot | labot pirmkodu]

Saskaņā ar Hieronīma hroniku un Lieldienu hroniku, Valentiniāna I vecākais dēls Graciāns piedzima 359. gada 18. aprīlī Sirmijā, tagad Sremska Mitrovicā Serbijā, Otrās Pannonijas (Pannonia Secunda) galvaspilsētā, Valentiniāna pirmajai sievai Marinai Sevērai.[2][3] Graciāns bija viņa vecāku vienīgais kopīgais dēls.[2][3] Graciāns tika nosaukts viņa vectēva Graciāna vārdā, kurš bija tribūns un vēlāk Konstantīna Lielā Britānijas pārvaldītājs.[4]

Pēc imperatora Joviāna nāves 364. gada 26. februārī Valentiniāns tika pasludināts par Augustu.[5] Mēneša laikā, savu virsnieku mudināts, viņš pasludināja Valentiniāna brāli Valensu, Graciāna tēvoci, par nākamās Austrumromas impērijas Augustu.[5] Graciāns tika iecelts par konsulu 366. gadā, bet septiņu gadu vecumā viņam tika piešķirts nobilissimus puer tituls, kas norādīja, ka viņš tiks pasludināts par Augustu, t.i., bija faktiski troņmantnieka apzīmējums.[2] Viņa audzinātājs bija retors Ausonijs, kurš pieminēja šos titulus savās saglabājušās epigrammās un poēmā.[6]

Augusts

[labot | labot pirmkodu]

367. gada vasarā Valentiniāns saslima Amjēnā, radot jautājumus par viņa pēctecību. Pēc atveseļošanās viņš 24. augustā iepazīstināja savu karaspēku ar tobrīd astoņus gadus veco dēlu kā savu līdzaugustu.[2][6]

Līdzaugusta laika notikumi

[labot | labot pirmkodu]

Valentiniāns, noraizējies par Graciāna vecumu un pieredzes trūkumu, nolēma, ka viņa dēls palīdzēs komandieriem gaidāmajās kampaņās. Valentiniāns nosūtīja viņu kopā ar pieredzējušiem karavadoņiem kampaņā pret kvadiem.[7]

Image
Krūšutēls Trīrē. Domā, ka tas attēlo Graciānu

365. gada janvārī alemanu grupa šķērsoja Reinu, iekarojot Romas Germāniju un Galliju, pārvarot romiešu aizsardzības līnijas. Jovins, Gallijas kavalērijas komandieris, kam krīzes laikā bija piešķirtas Gallijas diktatora funkcijas, nodarīja ienaidniekam smagus zaudējumus Skarponā (Djoluārā pie Nansī) un Katalūnā (Šalonenšampaņā), piespiežot to atkāpties. 368. gada vasarā alemāņu karalis Vitikabijs tika nogalināts apvērsuma laikā, un Valentiniāns un Graciāns izmantoja izdevību pretuzbrukumā izpostīt alemaņu zemes. Graciānam tika piešķirti uzvaras tituli Germanicus Maximus un Alamannicus Maximus, bet 369. gadā Francicus Maximus un Gothicus Maximus.

Valentiniāns nocietināja robežu no Rētijas austrumos līdz Beļģijai, taču alemaņi tai uzbruka. 369. (vai 370.) gadā Valentiniāns centās lūgt palīdzību burgundiem, kuri bija strīdā ar alemaņiem, taču sakaru kļūmes dēļ tie atgriezās savās zemēs, nepievienojoties romiešiem. Tad komandieris Teodosijs Vecākais un viņa dēls Teodosijs veiksmīgi uzbruka alemaņiem caur Rētiju, sagūstot daudz gūstekņu un pārvietojot viņus uz Po ieleju Itālijā. Valentiniāns 372. gadā veica vienu mēģinājumu sagūstīt alemāņu karali Makriānu, bet 374. gadā galu galā noslēdza ar viņu mieru.

Graciāns, kuram tolaik bija 15 gadi, 374. gadā Trīrē apprecējās ar Konstancija II 13 gadus veco pēcnāves meitu Konstanciju.[2]

Nepieciešamība noslēgt mieru ar alemaņiem bija saistīta ar pieaugošajiem draudiem no citām tautām — kvadiem un sarmatiem. Valentiniāna lēmums izveidot garnizonus otrpus Donavas viņus sakaitināja, un situācija galīgi saasinājās pēc tam, kad 374. gadā sarunu laikā ar romiešiem tika nogalināts kvadu karalis Gabins. Tā rezultātā rudenī kvadi šķērsoja Donavu, izlaupot Panoniju un provinces dienvidos. Situācija vēl vairāk pasliktinājās, kad sarmati apvienojās, nodarot lielus zaudējumus Panonijas un Mēzijas leģioniem. Tomēr, sastopoties ar Teodosija spēkiem pie Mēzijas robežām Austrumbalkānos, kas iepriekš 373. gadā jau bija sakāvuši vienu no viņu armijām, viņi lūdza mieru. Valentiniāns 375. gada augustā uzsāka vēl vienu ofensīvu pret kvadiem, šoreiz izmantojot spīļu manevru, vienai armijai uzbrūkot no ziemeļrietumiem, kamēr pats Valentiniāns devās uz Akvinkumu (Budapeštu), šķērsoja Donavu un uzbruka no dienvidaustrumiem. Šīs kampaņas rezultātā ienaidnieks cieta smagus zaudējumus, pēc kā viņš atgriezās Akvinkumā un no turienes Brigecijā (Sēņē) Ungārijā, kur novembrī pēkšņi nomira.

Valdīšana

[labot | labot pirmkodu]

Kad 375. gada 17. novembrī nomira viņa tēvs, Graciāns 16 gadu vecumā mantoja impērijas rietumu pārvaldi. Dažas dienas vēlāk Graciāna pusbrālis Valentiniāns tika izsaukts par augustu Panonijas karaspēkā.[2] Viņš bija spiests pieņemt šo proklamāciju, taču saglabāja lojalitāti. Neskatoties uz to, ka Valentiniānam tika piešķirta nomināla vara pār pretoriāņu prefektūrām Itālijā, Ilīrijā un Āfrikā, Graciāns pats pārvaldīja Rietumromas impēriju.[6] Viņa skolotājs Ausonijs kļuva par viņa kvestoru un kopā ar armijas maģistru Merobaudesu — varu aiz troņa. Ne Graciāns, ne Valentiniāns daudz neceļoja, iespējams, izvairoties no publiskas uzstāšanās, kas ļautu sabiedrībai saprast, cik jauni viņi vēl ir. Tiek uzskatīts, ka Graciāns apmeklēja Romu 376. gadā, iespējams, lai atzīmētu decenāliju svētkus, taču ir strīds par to, vai šī vizīte patiešām notika.

Graciāna tēvocis Valenss, atgriežoties no kampaņas pret Sasanīdu impēriju, bija nosūtījis Graciānam lūgumu pēc pastiprinājumiem cīņai pret gotiem.[2] Saskaņā ar Amiana Markelīna teikto, Valenss arī lūdza, lai pie viņa karot tiktu nosūtīts Sebastiāns, lai gan saskaņā ar Zosima rakstīto Sebastiāns pats devās uz Konstantinopoli rietumu galma einuhu intrigu dēļ.[7] Kad Graciāns 378. gada sākumā bija apspiedis iebrukumus rietumos, viņš paziņoja Valensam, ka atgriežas Trāķijā, lai palīdzētu viņam cīņā pret gotiem. Jūlija beigās Valensam tika paziņots, ka goti virzās uz Adrianopoli (Edirni) un Trāķijas Nicu, un viņš sāka pārvietot savus spēkus uz šo apgabalu. Tomēr Graciāna ierašanos aizkavēja sadursme ar alaniem Kastra Martisā, Dākijā.

Graciāna sūtītie spēki nekad nesasniedza Valensu, jo to komandieris izlikās slims.[2] Pēc nedēļām pats Graciāns bija ieradies Kastra Martisā ar dažiem tūkstošiem vīru, un līdz tam laikam Valenss jau bija Adrianopolē.[2] Padomnieku iedrošināts uzvarēt, nedalot slavu ar Graciānu, kā arī maldīgi informēts par ienaidnieka karaspēka skaitu,[6] Valenss uzbruka gotu armijai, un rezultātā Adrianopoles kaujā gāja bojā tūkstošiem romiešu kopā ar Sebastiānu un pašu Valensu.[2][7]

Tūlīt pēc Adrianopoles kaujas Graciāns Sirmijā izdeva reliģiskās iecietības ediktu, atjaunojot Valensa izsūtītos bīskapus un nodrošinot reliģisko brīvību visām reliģijām.[6] Pēc kaujas goti 378. gadā veica sirojumus no Trāķijas uz Illīriju nākamajā gadā. Pārliecinājies, ka viens pats imperators nespēj atvairīt ienaidnieku uzbrukumus vairākās dažādās frontēs, Graciāns, kurš pēc Valensa nāves kļuva par vecāko Augustu, 379. gada 19. janvārī iecēla Teodosiju I Augustu pārvaldīt austrumus.[1] Tā paša gada 3. augustā Graciāns izdeva ediktu pret ķecerību.

380. gada 27. februārī Graciāns, Valentiniāns II un Teodosijs izdeva Saloniku ediktu. Šis edikts padarīja Nīkejas kristietību par vienīgo likumīgo kristietības formu, aizliedzot visus pārējos tās atzarus, izbeidzot plaši izplatītās reliģiskās iecietības periodu, kas bija pastāvējis kopš Juliāna nāves. Imperatori no Graciāna līdz Markiānam sevi dēvēja par pontifex inclytus , "godājamo pāvestu".

380. gada septembrī Graciāns un Teodosijs atgrieza Romas Dāķijas diecēzi Graciāna kontrolē un Maķedonijas diecēzi Valentiāna II kontrolē. Tajā pašā gadā Graciāns guva uzvaru, iespējams, pār alemaniem, kas oficiāli tika izziņota Konstantinopolē.

Līdz 380. gadam gotu cilts greitungi pārcēlās uz Panoniju, taču Graciāns tos sakāva. Taču vandāļi un alemaņi draudēja atkal šķērsot Reinu tagad, kad Graciāns bija atstājis viņu reģionu. Pēc Donavas robežas sabrukšanas huņņu un gotu iebrukumu laikā Graciāns 381. gadā pārcēla savu troni no Trīres uz Mediolānu (Milānu).[6]

382. gadā Graciāns izdeva ediktus, kas Senātā noņēma spārnotās dievietes Uzvaras statuju, atcēla vestāliešu jaunavu privilēģijas un konfiscēja naudu, kas bija paredzēta daudzdievju upuriem un ceremonijām. Viņš paziņoja, ka valdībai jākonfiscē visi pagānu tempļi un svētnīcas un ka to ieņēmumi jāpievieno valsts kases īpašumam. Tas izraisīja Romas Senāta protestus, kuru vadīja Simahs, pret ko savukārt iebilda kristiešu senatori, kurus vadīja Damazs.

383. gada 16. janvārī Teodosijs iecēla savu dēlu Arkādiju par līdzimperatoru, laikam bez Graciāna piekrišanas.[6] Tajā pašā gadā nomira Graciāna sieva Konstancija, un viņš apprecējās atkārtoti ar Letu. Abas laulības palika bez bērniem.

Graciāns atsvešināja armiju, dodot priekšroku alanu dezertieriem, kurus viņš iecēla par saviem miesassargiem un kuriem deva militāras pavēles, kā arī ļaujot viņiem veikt cilvēku upurus Aresam. Armija un oponenti uzskatīja, ka viņu ielenc slikta kompānija un viņš pēc paša gribas atstājis novārtā valsts lietas, dodot priekšroku izklaidei.[6]

383. gada vasarā Graciāns atkal karoja ar alemaniem Rētijā. Drīz pēc tam romiešu karavadonis Magnuss Maksims tika izsaukts par imperatoru savā karaspēkā, un viņš pacēla sacelšanās karogu Britānijā, šķērsoja šaurumu un ar lielu armiju iebruka Gallijā. Maksims, kurš bija dienējis Teodosija pakļautībā un 382. gadā bija guvis uzvaru pār piktiem, ar savu karaspēku apmetās nometnē netālu no Lutēcijas. Tur viņa spēki saskārās ar Graciāna karaspēku, bet liela daļa pēdējā armijas pārgāja Maksima pusē, piespiežot Graciānu bēgt.[6]

Nāve un apbedīšana

[labot | labot pirmkodu]

Graciānu vajāja Andragatijs, Maksima kavalērijas komandieris, un viņš tika nogalināts Lugdunumā (Lionā) 383. gada 25. augustā, iespējams, pretēji pavēlei.[6] Pēc tam Maksims nodibināja savu galmu bijušajā imperatora rezidencē Trīrē. Pēc Graciāna nāves 12 gadus vecais Valentiniāns II kļuva par vienīgo likumīgo Augustu rietumos.

Maksims sākotnēji paturēja Graciāna mirstīgās atliekas politisku iemeslu dēļ, un Ambrozija otrā sūtniecība pie viņa 385. vai 386. gadā, lai tās atgūtu, bija neveiksmīga. Tikai 387. gadā, iespējams, pat pēc Magnusa Maksima nāves, Graciāna mirstīgās atliekas tika apglabātas Mediolānā, imperatora mauzolejā.

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. 1 2 «GRATIAN definition and meaning | Collins English Dictionary». www.collinsdictionary.com (angļu). 2026-04-01. Skatīts: 2026-04-02.
  2. 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 Noel Emmanuel Lenski. Failure of empire: Valens and the Roman state in the fourth century A.D. Berkeley : University of California Press, 2002. 50., 90., 103., 339., 356., 357., 366.. lpp. ISBN 978-0-520-92853-4.
  3. 1 2 John Vanderspoel. Themistius and the imperial court : oratory, civic duty, and Paideia from Constantius to Theodosius. Ann Arbor : University of Michigan Press, 1995. 183.. lpp. ISBN 978-0-472-10485-7.
  4. ↑ Tomlin, R. (1973). The Emperor Valentinian I. Oxford University Press. 1.,14. lpp.
  5. 1 2 Lee, A. D (2013). From Rome to Byzantium AD 363 to 565. Edinburgh University Press. ISBN 978-0-7486-2790-5. 21. lpp.
  6. 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 Meaghan McEvoy. Child Emperor Rule in the Late Roman West, AD 367-455. OUP Oxford, 2013-05-02. ISBN 978-0-19-966481-8.
  7. 1 2 3 The Prosopography of the Later Roman Empire.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Priekštecis:
Valentiniāns I 		Romas imperators
359—383		 Pēctecis:
Magnuss Maksims
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Graciāns&oldid=4463706"