Pāriet uz saturu

Mauritānija

Labot saites
Vikipēdijas lapa
Mauritānijas Islāma Republika
الجمهورية الإسلامية الموريتانية
Mauritānijas karogs Mauritānijas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Himna: Mauritānijas himna
Location of Mauritania
Location of Mauritania
Mauritānijas atrašanās vieta Rietumāfrikā
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta) 		Nuakšota
030 700) 18°09′N 15°58′W / 18.150°N 15.967°W / 18.150; -15.967
Valsts valodas arābu valoda
Valdība Islāma republika
 -  Prezidents Mohameds Ulds Gazuāni
 -  Premjerministrs Moktars Ulds Džajs
Neatkarība
 -  no Francijas 1960. gada 28. novembrī 
Platība
 -  Kopā 1 030 700 km² (28.)
 -  Ūdens (%) 0,03
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2024. gadā 4 328 040 (128.)
 -  Blīvums 3,4/km² 
IKP (PPP) 2025. gada aprēķins
 -  Kopā 40,06 miljardi 
 -  Uz iedzīvotāju 8650 
Džini koef. (2014) 32,6 (vidējs) 
TAI (2023) ▼ (0,563 vidējs) (163.)
Valūta Ugija (MRO)
Laika josla (UTC+0)
Interneta domēns .mr
ISO 3166-1 kods 478 / MRT / MR
Tālsarunu kods +377

Mauritānija (arābu: موريتانيا, Muritaniyah), oficiāli Mauritānijas Islāma Republika (الجمهورية الإسلامية الموريتانية, Al-Jumhuriyah al-Islamiyah al-Muritaniyah) ir vāji attīstīta daudznacionāla valsts Rietumāfrikā. To rietumos apskalo Atlantijas okeāns. Robežojas ar Marokas Rietumsahāru ziemeļrietumos, ar Alžīriju ziemeļaustrumos, ar Mali dienvidaustrumos un ar Senegālu rietumos. Pēc platības tā ir divdesmit astotā lielākā valsts pasaulē. Tā atrodas tropu klimatiskajā joslā, bet 90% teritorijas ir Sahāras tuksnesis. Vairums iedzīvotāju dzīvo valsts mitrākajā dienvidrietumu daļā gar Senegālas upi.

Vēsture

[labot | labot pirmkodu]

Senatnē Mauritānijas teritoriju apdzīvoja bafūru ciltis. 3. gadsimtā šajā teritorijā no ziemeļiem ienāca berberu ciltis. 11. gadsimtā arābi iekaroja Ganas impēriju, un Mauritānijas teritorijā izplatījās islāms.[1]

19. gadsimtā teritorijā aizvien vairāk sāka dominēt franči, līdz 20. gadsimta pirmajos gados tie pilnībā kontrolēja Mauritānijas teritoriju. No 1920. gada Mauritānijas teritorija ietilpa Franču Rietumāfrikas sastāvā.

1960. gada 2. decembrī Mauritānija pasludināja neatkarību no Francijas.

1976. gadā Mauritānija kopā ar Maroku okupēja Rietumsahāru, kuru apdzīvo mauritāniešiem radniecīgas ciltis, taču cieta zaudējumus no Alžīrijas atbalstītajiem vietējiem kaujiniekiem un atkāpās, atstājot visu teritoriju Marokai. Neveiksme maksāja varu diktatoram Moktaram Uldam Dadam, kuru gāza apvērsumā.

1989.-1991. gadā notika robežkonflikti ar Senegālu, daļēji par ganību tiesībām, bet arī iekšējā konflikta dēļ, kad valstī valdošā grupa, beidāni, mēģināja atņemt afrikāņiem viņu teritorijas pie Senegālas upes. Tas izraisīja etnisko tīrīšanu pret abās robežas pusēs dzīvojošo fulu etnisko grupu, masu slepkavību rezultātā desmitiem tūkstošu mauritāniešu bēga vai tika izraidīti uz Senegālu.[2]

1991. gadā legalizēja politisko opozīciju, tomēr tā palika stingri kontrolēta.[2] Pēc ārpolitikas neveiksmēm, tai skaitā Irākas atbalstīšanas Līča karā, 1990. gadu vidū valsts izdarīja kārtējo pagriezienu uz attiecību uzlabošanu ar Rietumiem.

2007. gadā valstī notika pirmās vēlēšanas, kuras tika atzītas par brīvām un godīgām.[3]

2008. gada 6. augustā notika valsts apvērsums ģenerāļa Mohameda Ūlda Abdela Aziza vadībā. 2009. gada jūlijā tika sarīkotas prezidenta vēlēšanas, kurās Azizs uzvarēja. Viņam izdevās arī iegūt starptautisku atbalstu, tai skaitā no Francijas.

2019. gadā un pēc tam atkārtoti 2024. gadā vēlēšanās uzvarēja Mohameds Ulds Gazuāni, kura vadības laikā Azizs tika notiesāts par korupciju.[4]

Ģeogrāfija

[labot | labot pirmkodu]

Mauritāniju raksturo visai līdzens reljefs. Lielu daļu tās teritorijas veido neauglīgi līdzenumi ar fragmentāriem klinšu atsegumiem. Valsts dienvidrietumos atrodas vairākas kraujas, kas šķērso plakankalnes, no kurām augstākā ir Adrārs, kas sasniedz 620 metru augstumu. Augstākais punkts valstī ir Idžills ziemeļrietumos (915 metru), bet vidējais valsts augstums virs jūras līmeņa - 276 metri.[5]

Tuksneši un pustuksneši aizņem lielāko daļu no valsts kopējās teritorijas, turklāt tiem ir tendence izplesties. Cauri valstij plūst Senegālas upe un tās krastos atrodas auglīgas zonas, kurās arī notiek lauksaimnieciskā darbība. Upes krastos ir atrodami arī atsevišķi tropu lietus mežu masīvi.

Klimats

[labot | labot pirmkodu]

Klimatu Mauritānijā nosaka tropu klimatiskā josla. Mauritānijas klimatu raksturo krasas temperatūras maiņas diennakts laikā, kā arī ļoti neregulārs nokrišņu daudzums. Sausās sezonas laikā martā-aprīlī, izņemot pašu piekrasti, valsti skar putekļainie un karstie harmatana vēji. Vairums nokrišņu izkrīt īsajā lietus sezonas laikā, kas ilgst no jūlija līdz septembrim.

Iedzīvotāji

[labot | labot pirmkodu]

Pēc 2013. gada tautas skaitīšanas datiem Mauritānijā dzīvoja 3 537 368 iedzīvotāji. Gandrīz visi iedzīvotāji (oficiāli - 100%)[5] ir musulmaņi, pārsvarā sunnīti. Galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Nuakšota, kur dzīvo ap trešdaļu no valsts iedzīvotājiem. Vairumam iedzīvotāju ir berberu vai jaukta berberu un afrikāņu cilšu izcelsme (haratīni), vai berberu un arābu izcelsme (beidāni), ir arī etniski nemiksētas berberu, arābu un afrikāņu tautu grupas. Oficiālā valoda ir arābu valoda, taču valsts statuss ir arī soninku, pulāru un volofu valodām. Visbiežāk runātā valoda sadzīvē tomēr ir hasānīja, kas ir berberu valodu piejaukums arābu valodai. 2006. gadā tās runātāju skaits Mauritānijā bija tuvu 3 miljoniem, t.i., gandrīz visi valsts iedzīvotāji. Oficiāla statusa nav arī franču valodai, tomēr tā tiek izmantota administratīvajā saziņā, plašsaziņas līdzekļos un tajā daļēji māca skolās, galvenokārt afrikāņu tautu apdzīvotajos rajonos.[6] Lasīt prot 53,5% pieaugušo iedzīvotāju (2017. gadā).[5]

Sliktās medicīnas aprūpes dēļ Mauritānija ir infekcijas slimību augstākajā riska zonā.[5] Pārtikas trūkuma dēļ 19% bērnu ir nepietiekams svars.[5] Elektrība 2019. gadā bija pieejama 56% pilsētu un 4% lauku iedzīvotāju.[5]

Politika

[labot | labot pirmkodu]

Neraugoties uz formālo piederību Rietumāfrikai, politiski Mauritānija pieder Ziemeļāfrikai un islāma pasaulei, ir Arābu līgas locekle. Ārējā politika pēdējā pusgadsimtā bijusi svaidīga, bieži mainot orientāciju uz dažādiem konfliktējošiem spēkiem arābu valstīs.

Mauritānija ir administratīvi iedalīta divpadsmit reģionos un trīs galvaspilsētas rajonos.

Bruņošanās izdevumi ir ap 3% no IKP, armijas sastāvā ir 16 000 karaspēka un 5000 iekšējo militāro formējumu.[5] Armija bruņota ar novecojušu vai citu valstu norakstītu tehniku.[5]

Ekonomika

[labot | labot pirmkodu]

Lai gan Mauritānijā ir pieejami daudzi derīgie izrakteņi (dzelzs un vara rūdas, zelts, dimanti, fosfāti, ģipsis),[5] tai ir viduvējs IKP rādītājs starp Āfrikas valstīm. Vairumam iedzīvotāju iztika joprojām ir atkarīga no lauksaimniecības un mājlopiem, kaut arī liela daļa no nomadiem un sīkzemniekiem 1970. un 1980. gados ilgstoša sausuma dēļ bija spiesti apmesties pilsētās. Mauritānijā ir plaši dzelzsrūdas krājumi, kas veido gandrīz 50% no kopējā eksporta. Pateicoties metālu cenu kāpumam 21. gadsimta sākumā, tika atvērti zelta un vara ieguves uzņēmumi. Vēl eksportē jūras produktus (zivis, gliemjus, vēžveidīgos). Galvenais eksporta partneris ir Ķīna (32%), tai seko Šveice (13%).[5]

Valsts pirmā dziļūdens osta tika atvērta netālu no Nuakšotas 1986. gadā. Kopā valstī ir divas ostas un tai pieder 5 tirdzniecības kuģi.[5]

21. gadsimta sākumā sausuma un nesaimnieciskas ekonomikas rezultātā palielinājās parāds ārvalstīm, tomēr tas joprojām ir salīdzinoši neliels.

2001. gadā Mauritānijas teritoriālajos ūdeņos tika atklāta nafta. Lai gan tā ir potenciāli nozīmīga Mauritānijas ekonomikai, tās vispārējā ietekme ir grūti prognozējama.[7] Zem Taudeni baseina varētu būt papildus naftas rezerves, lai gan skarbā vide padarīs naftas ieguvi par dārgu procesu.[8]

Aramzeme aizņem 0,4% valsts platības. 38% tiek lietoti ganībām, 0,2% ir meži.[5]

Sports

[labot | labot pirmkodu]

Populārākais un gandrīz vienīgais sporta veids Mauritānijā ir futbols. 2012. gadā Mauritānijas futbola izlase izpelnījās negodu FIFA reitingā būt ceturtā sliktākā izlase pasaulē (206. no 209),[9] Tomēr kopš tā laika tā ir ievērojami uzlabojusi sniegumu.[9] 2026. gada sākumā tā ieņēma 115. vietu no 210, atrodoties starp Kazahstānu un Gambiju un apsteidzot visas trīs Baltijas valstis.[10] Maroka sniedz Mauritānijai ekonomisko palīdzību sporta infrastruktūras attīstībā.[11] Teorētiski valstī ir vīriešu basketbola izlase, taču kopš 1985. gada tā nepiedalās Āfrikas un pasaules līmeņa sacensībās un vairs nav iekļauta FIBA reitingā.[12] Ir arī regbija izlase, kas spēlējusi tikai draudzības spēles ar kaimiņvalstīm. Mauritānija regulāri piedalās vasaras Olimpiskajās spēlēs, parasti ar diviem sportistiem (vieglatlētiem vai peldētājiem), medaļas nav izcīnītas.

Cilvēktiesības

[labot | labot pirmkodu]

Mauritānijā joprojām faktiski pastāv verdzība, lai arī tā tika atcelta 1981. gadā. 2018. gadā verdzībā pēc Rietumu organizāciju datiem atradās 2% valsts iedzīvotāju,[13] bet vietējās cilvēktiesību organizācijas un ANO lēš to skaitu uz 18%.[14][15] Varas iestādes uzrauga un vajā žurnālistus, kas mēģina dokumentēt verdzības faktus, un izbēgušos vergus atdod saimniekiem.[14][16] Parasti vergturi ir beidāni, bet vergi - haratīni.[14] Vergu bēgšana tomēr ir reta, jo vairums uzskata verdzību par dabisko lietu kārtību.[15]

Valstī aizliegts ateisms un par to iespējams nāvessods.[17] 2018. gada 27. aprīlī Nacionālā asambleja pieņēma likumu, kas paredz obligātu nāvessodu ikvienam, kas notiesāts par “zaimojošu runu” un darbībām, kas tiek uzskatītas par “zaimojošām”. Jaunais likums likvidē iespēju aizstāt nāvessodu ar cietumsodu par noteiktiem ar atkrišanu no ticības saistītiem noziegumiem, ja likumpārkāpējs nekavējoties nožēlo izdarīto.[18]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. ↑ Robert Handloff. «The West Sudanic Empires». Federal Research Division of the Library of Congress. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 11. maijā. Skatīts: 2009. gada 3. septembris.
  2. 1 2 "Mauritania's campaign of terror, State-Sponsored Repression of Black Africans"(PDF). Human Rights Watch/Africa (formerly Africa Watch). 1994
  3. ↑ «Mauritania vote 'free and fair'» (en-GB). 2007-03-12. Skatīts: 2026-02-20.
  4. ↑ «Mauritania ex-president Aziz sentenced to 5 years for corruption». France 24 (angļu). 2023-12-04. Skatīts: 2026-02-20.
  5. 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 «Mauritania - The World Factbook». www.cia.gov (angļu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-05-06. Skatīts: 2026-02-19.
  6. ↑ «Education system in Mauritania». www.bibl.u-szeged.hu. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-07-22. Skatīts: 2026-02-20.
  7. ↑ Mauritania junta promises free elections. thestar.com (7 August 2008).
  8. ↑ «Taoudeni Basin Overview». Baraka Petroleum. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 24. februāris. Skatīts: 2009. gada 14. marts.
  9. 1 2 Paul Doyle. «Mauritania rise from fourth worst team in world to Africa’s grand stage». The Guardian (en-GB), 2019-06-22. ISSN 0261-3077. Skatīts: 2026-02-20.
  10. ↑ «FIFA/Coca-Cola Men's World Ranking». inside.fifa.com (angļu). Skatīts: 2026-02-20.
  11. ↑ yahia-hatim. «Morocco to Build Sports Complex in Mauritania». Morocco World News (en-US), 2019-11-13. Skatīts: 2026-02-20.
  12. ↑ «Classement Mondial FIBA Men présenté par NIKE | FIBA Basketball». www.fiba.basketball (franču). Skatīts: 2026-02-20.
  13. ↑ «Mauritania - Walk Free Foundation - Global Slavery Index 2013». Walk Free Foundation - Global Slavery Index 2013 (en-US). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014-10-23. Skatīts: 2026-02-19.
  14. 1 2 3 «The unspeakable truth about slavery in Mauritania». the Guardian (angļu). 2018-06-08. Skatīts: 2026-02-19.
  15. 1 2 John D. Sutter, Edythe McNamee CNN. «Slavery's last stand - CNN.com». CNN. Skatīts: 2026-02-19.
  16. ↑ «Activists warn over slavery as Mauritania joins U.N. human rights council». Reuters (en-US). Skatīts: 2026-02-19.
  17. ↑ Robert Evans. «Atheists around world suffer persecution, discrimination: report». U.S. (en-US). Skatīts: 2026-02-20.
  18. ↑ «More Voices | Patheos». www.patheos.com (angļu). Skatīts: 2026-02-20.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Mauritānija&oldid=4421974"