Togo
| Togo Republika République Togolaise |
||||||
|---|---|---|---|---|---|---|
|
||||||
| Himna: Salut à toi, pays de nos aïeux |
||||||
 Togo atrašanās vieta Rietumāfrikā
|
||||||
| Galvaspilsēta (un lielākā pilsēta) | Lome 6°07′N 1°13′E / 6.117°N 1.217°E | |||||
| Valsts valodas | franču valoda | |||||
| Etniskās grupas | eve - 47% kabje - 22% kvači - 14% |
|||||
| Valdība | Republika | |||||
| - | Prezidents | Žans Lisjēns Savi de Tovē | ||||
| - | Premjerministrs | Fors Gnasingbe | ||||
| Neatkarība | ||||||
| - | no Francijas | 1960. gada 27. aprīlī | ||||
| Platība | ||||||
| - | Kopā | 56 785 km² (123.) | ||||
| - | Ūdens (%) | 4,2 | ||||
| Iedzīvotāji | ||||||
| - | iedzīvotāji 2024. gadā | 9 583 381 (101.) | ||||
| - | Blīvums | 168,8/km² (74.) | ||||
| IKP (PPP) | 2025. gada aprēķins | |||||
| - | Kopā | 33,050 miljardi | ||||
| - | Uz iedzīvotāju | 3470 | ||||
| Džini koef. (2015) | 43,1[1] (augsts) | |||||
| TAI (2023) | ▲ (0,571 vidējs) (161.) | |||||
| Valūta | Rietumāfrikas CFA franks (XOF) |
|||||
| Laika josla | GMT (UTC+0) | |||||
| - | Vasarā (DST) | nav (UTC+0) | ||||
| Interneta domēns | .tg | |||||
| ISO 3166-1 kods | 768 / TGO / TG | |||||
| Tālsarunu kods | +228 | |||||
.svg)
Togo (franču: Togo), oficiāli Togo Republika (franču: République Togolaise), ir vāji attīstīta daudznacionāla valsts Āfrikas ziemeļrietumos. Rietumos tā robežojas ar Ganu, ziemeļos ar Burkinafaso, austrumos ar Beninu. Dienvidos Togo krastus apskalo Gvinejas līcis. Lielākā pilsēta un galvaspilsēta ir Lome. Togo ir apmēram 57 000 kvadrātkilometru liela, līdz ar to tā ir viena no mazākajām valstīm Āfrikā. 2025. gadā to apdzīvoja gandrīz 10 miljoni iedzīvotāju.
Togo ir viena no ANO, Āfrikas savienības un Frankofonijas loceklēm. Togo galvenās eksportpreces ir kafija, kakao, kokvilna, kā arī fosfors.
Vēsture
[labot | labot pirmkodu]
Pirmie eiropieši Togo ieradās ap 15. gadsimtu. Līdz tam laikam mūsdienu Togo teritorijā mājoja trīs etniskās grupas — eve, mina un gini. 16. gadsimtā Togo ieradās portugāļi un eiropieši, kas aizvien vairāk sāka apgūt piekrasti, izveidojot vergu tirdzniecības bāzi, kuras dēļ Togo un apkaimes piekraste ieguva nosaukumu „Vergu krasts”.
1884. gadā kontroli par Togo teritoriju ieguva Vācijas Impērija, kas vispirms nodibināja protektorātu piejūras rajonā, bet pēc tam pakāpeniski ieguva kontroli arī pār iekšzemi, izveidojot Togolandes koloniju.
Pirmā pasaules kara laikā, 1914. gadā Togolandē iebruka britu un franču karavīri un pēc kara Togolande, saskaņā ar Tautu Savienības mandātu, tika sadalīta starp šīm divām valstīm. Pēc Otrā pasaules kara šīs stāvoklis nemainījās. 1956. gadā Britu Togolande nobalsoja par pievienošanos Ganai, bet franču daļa kā Togo Republika pasludināja neatkarību 1960. gada 27. aprīlī.
Silvanuss Olimpio kļuva par valsts pirmo prezidentu. Olimpio tika nogalināts 1963. gada 13. janvārī, kad armija veica valsts apvērsumu. Armija par prezidentu iecēla Nikolasu Grunicki, kurš palika amatā līdz 1967. gadam, kad notika vēl viens valsts apvērsums. To veica Etjēns Ejadīma (no 1974. gada — Gnasingbe Ejadēma), kurš kļuva par nākamo prezidentu. Viņš izveidoja vienas partijas valsti ar Togo Tautas apvienību (TTA) kā vienīgo atļauto partiju valstī. 1991. gadā tika atļautas citas partijas. Prezidenta amatā viņš palika līdz savai nāvei 2005. gada 5. februārī. Savas nāves brīdī, viņš bija visilgāk valdošais valsts vadītājs Āfrikā, būdams pie varas 38 gadus. Tajā pašā dienā armijas vadītājs iecēla viņa dēlu Foru Gnasingbi par jauno valsts prezidentu. Šis lēmums izraisīja lielu sašutumu. Āfrikas Savienība, Rietumāfrikas valstu ekonomiskā savienība un citas starptautiskās organizācijas nosodīja šo lēmumu un pieprasīja jaunu vēlēšanu rīkošanu. Gnasingbe solīja, ka vēlēšanas tiks rīkotas 60 dienu laikā, bet līdz tam brīdim viņš paliks prezidenta amatā. 2005. gada 25. februārī vadošā partija nominēja Gnasingbi prezidenta amatam. Neilgi pēc tam, viņš paziņoja, ka atkāpjas no prezidenta amata līdz vēlēšanu beigām. Vēlēšanas notika 24. aprīlī un Gnasingbe tika oficiāli ievēlēts par valsts jauno prezidentu. TTA tika likvidēta 2012. gadā. Tā tika aizstāta ar Republikas Savienības partiju, paturot valdošās partijas lomu. Viņš tika atkārtoti ievēlēts 2010., 2015. un 2020. gada vēlēšanās.
Togo tieši no COVID-19 pandēmijas cieta maz, taču tās starptautiskās sekas nobremzēja valsts attīstību. Reālais IKP, kas 2018. gadā pieauga par 5%, bet 2019. gadā par 5,5%, 2020. gadā pieauga tikai par 0,4%, jo samazinājās ārvalstu tiešās investīcijas, portfeļieguldījumi un migrantu pārvedumi, kā arī palēninājās globālā tirdzniecība. Neskatoties uz piesardzīgo monetāro politiku, inflācija palielinājās vairāk nekā divas reizes — no 0,7% 2019. gadā līdz 1,6% 2020. gadā.
2024. gadā Gnasingbe mainīja konstitūciju parlamentāras republikas virzienā un nekandidēja nākamajam prezidenta termiņam. 2025. gadā parlaments vienbalsīgi ievēlēja jaunu prezidentu Žanu Lisjēnu Savi de Tovē. Vienlaikus Gnasingbe kļuva par premjerministru, kas tagad ir galvenais varas centrs valstī.[2]
Ģeogrāfija
[labot | labot pirmkodu]Togo ir šaura un maza valsts Āfrikas rietumos, kuras ziemeļos plešas savannas, taču valsts centrālajā daļā dominē kalni. Togo dienvidos plešas plato, kas piekrastē pārtop līdzenumā ar plašām lagūnām un purviem. Dienvidu daļā atrodas arī valsts augstākā virsotne — Agu kalns, kura augstums sasniedz 986 metrus virs jūras līmeņa.
Togo ir sadalīta piecos līdzīga lieluma reģionos (sākot no dienvidiem — Jūras, Plato, Centrālajā, Karas un Savannas), kuri tālāk sadalās 39 prefektūrās.
Klimats
[labot | labot pirmkodu]Togo valda tropu klimats ar vidējo gaisa temperatūru 27 °C un 30 °C — ziemeļu reģionos. Kopumā klimats šeit ir sauss un savannām raksturīgs. Valsts dienvidos ir pat divas lietus sezonas, lai arī vidējais gada nokrišņu daudzums nav sevišķi liels.
Iedzīvotāji
[labot | labot pirmkodu]Pēc novērtējuma 2024. gadā valstī dzīvoja 9 583 381 cilvēku. Summārais dzimstības koeficients ir ap 4,8.
Kopumā Togo dzīvo vairāk kā 45 etniskās grupas. Lielākā no tām ir pārsvarā valsts dienvidos dzīvojošie eve, kuri no kopējā iedzīvotāju skaita sastāda 32% un ir 21% no dienvidu piekrastes iedzīvotājiem. Kabje ar 22%, kvači ar 14% un gurma galvenokārt dzīvo valsts ziemeļos, temi — centrālajā daļā.
Oficiālā valoda Togo ir franču valoda.
33% iedzīvotāju pieder pie vietējo tradicionālo reliģiju sekotājiem. 48% ir kristieši, bet 18% ir musulmaņi. Valstī ir 0,63% bahāju, kas ievērojami pārsniedz viņu vidējo procentu Rietumāfrikā un pasaulē.[3]
Freedom House Togo novērtējusi kā "daļēji brīvu" valsti ar diezgan zemo 41 punkta vērtējumu, kas īpaši neatšķiras no vairuma reģiona valstu, bet ievērojami atpaliek no Eiropas līmeņa, apsteidzot tikai Krieviju un Baltkrieviju.[4]
Skatīt arī
[labot | labot pirmkodu]Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ World Bank - GINI index
- ↑ «Longtime Togo leader Gnassingbe consolidates grip on power with title swap». France 24 (angļu). 2025-05-03. Skatīts: 2026-02-07.
- ↑ «National Profiles | World Religion». The Association of Religion Data Archives (the ARDA) (en-gb). Skatīts: 2026-02-07.
- ↑ «Countries and Territories». Freedom House (angļu). Skatīts: 2026-02-07.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Togo.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
 | Šis ar Āfriku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|
